Vadītājs nav supervaronis. Tas ir parasts cilvēks — ar emocijām, nogurumu, trauksmi, kavētiem termiņiem un milzīgu atbildību gan par cilvēkiem, gan par rezultātu, gan arī par kopējo atmosfēru.

Kad tu esi vadītājs/-a, īpaši viena pati, īpaši “ar cilvēkiem” strādājošā jomā — tu visu laiku turi muguru taisnu. Nedrīkst parādīt savu nogurumu, vajag saglabāt seju. Bet iekšā — emocijas uzkrājas. Dažreiz tu kļūsti aizkaitināta. Dažreiz šķiet, ka neesi “pietiekama”, jo trūkst zināšanu, kompetences, pieredzes vai vēl kaut kā. Gribas visu analizēt, vēl pamācīties un atrast vēl kādu trūkumu, lai kļūtu labāka.
Un tieši tur daudzi salūzt vai noslēdzas sevī, vai izdeg.

Bet ir iespējams citādi.
Ir iespējams būt vadītājam un vienlaikus palikt cilvēkam — ne ideālam, ne perfektam, bet īstam. Spēcīgam un ievainojamam. Strukturētam un dzīvam.

Kas var palīdzēt neizdegt savā mīļajā darbā?
➡️ Saprast, kur ir mana atbildības zona, un kur — cita cilvēka trauksme.
➡️ Spēt apstāties un nedarīt neko — bez vainas sajūtas.
➡️ Uzdot sev jautājumu: “Kā es tagad jūtos?”
➡️ Dot sev to, ko dod citiem: atbalstu, uzmanību, rūpes.

Manā praksē bieži nāk sievietes — gudras, spēcīgas, īstas.
Viņas mīl cilvēkus, dievina savu darbu…
Bet klusē par to, cik ļoti ir nogurušas.
Ja tu šobrīd jūti, ka esi iestrēgusi — zini: tas nav neveiksme.
Tu vienkārši esi nogurusi. Un tas ir normāli.

Iespējams, viss, kas tev šobrīd ir vajadzīgs — vienkārši izelpot…
Un godīgi pajautāt sev:
“Kā man patiesībā ir?”